Lūk, textfield reiz pamanīja, ka portāla delfi krievu versija, ko pie mums visi lasa, spīd ar dzeltenumu un nacionālā naida kurināšanu, kā arī ar nebeidzamu un bezjēdzīgu lamāšanos par valdību. Principā tā arī ir. Turklāt, ja ielūkojas komentāros, tad brīnies un šausminies vēl vairāk – tāda sajūta, ka apmeklētāji tur izgāž visas savas dusmas un naidu. Jebkura ziņa, pat visnevainīgākā vai pozitīvākā – ir iemesls apdirst valdību vai biznesmeņus, vai vēl sazin ko, kā arī paziņot, cik Latvija ir slikta valsts un kā pie mums viss bija, ir un būs slikti.
Principā internetos jau sen ir pamanīts, ka cilvēks, kurš pastāvīgi un nekonstruktīvi lamā valsti, kurā dzīvo vai ir dzīvojis, neko labu nest nevar, un ar tādiem labāk nepīties. Galu galā, vienmēr pastāv universāls princips: “Nepatīk – pis prom no šejienes”. Tas, starp citu, strādā arī mājaslapās. Bet gānīt valsti, no kuras esi aizbraucis, vispār ir iespējams tikai kaut kādas dīvainas sevis nomierināšanas un savu kompleksu auklēšanas dēļ.
Jebkurā gadījumā, sanāk noslēgts aplis – delfi kurina naidu un nesaskaņas, apmeklētāji no tā barojas un kurina vēl vairāk, savukārt pieprasot vēl un vēl visu un visus apliet ar dubļiem.
Kamēr rakstīju postu, delfos par šo tēmu parādījās raksts “Pie jautājuma par komentētāju tukšvārdību". ŽŽ raksta smieklīgāk, bet tur arī nav ne vainas.
Galu galā, tagad ir nonācis jau līdz tam, ka ir parādījies speciāls portāls proletariāta slāpju veldzēšanai pēc šķiriski nacionālā naida – novonews.lv. Pāris reizes tur nejauši iegāju no saites uz rakstiem – katru reizi brīnījos, kā var dzīt tādu ārprātīgu propagandu. Un te man vēl robots-terminators Valeričs (amatu apvienošanas kārtībā Nēģeris, proti, tā saucamais Latvijas Republikas nepilsonis) paziņoja, ka patērē no turienes kontentu. Vispār tā ir zināma lieta – kad cilvēks patērē tikai tos informācijas avotus, kas apstiprina viņa jau esošos viedokļus un intereses, nekas labs nesanāk. Cilvēks galu galā noslēdzas savā skatījumā uz lietām, pat ja tas ir krasā pretrunā ar faktiem. Lai nu kā, šī parādība ir zināma un tai pat ir speciāls nosaukums, bet es to neatceros.
Tātad, iepriekšējā postā es solīju pateikt, ko nozīmē pasaules cilvēku vairākuma neuzticēšanās varai. Nekādu atklājumu – bet tikai un vienīgi veco patiesību par to, ka tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi. Tāpēc ka cilvēki varā ir daļa no tautas. Gribi kaut ko mainīt – ej politikā un rīkojies. Slinkums? Dzīvosi, kā esi dzīvojis. Slinkums pat aiziet nobalsot? Dzīvosi vēl sliktāk, nekā dzīvoji. Lūk, arī raksts delfos paspēja parādīties par to pašu tēmu.
Vispār, ja cilvēks ir mūžīgi neapmierināts – tas ir galvā. Pat ja viņu apbērs ar labumiem, viņš vienalga sūdzēsies, ja tāda ir mentalitāte (arī pats šis jēdziens ir diezgan ļodzījīgs, bet nu labi). Turklāt daudzi nez kāpēc uzskata par pašsaprotamu, ka pasaules labumu un resursu pietiks ja ne visiem, tad viņu valstij noteikti, un ka pasaulei nez kāpēc ir jābūt tādai, lai šie labumi kristu uz galvas.
Tas ir ņemot vērā to, ka pat bieži kā labklājības piemērs minētā Amerika patiesībā dzīvo pāri saviem līdzekļiem, ir parādā visai pasaulei, bet pēc laimes indeksa pat neietilpst valstu augšējā desmitniekā. Vai, lūk, recesija (gandrīz vai aiz ieraduma piebildu “eirozonas”). Es ne no viena gala neesmu ekonomists, un par ekonomiku gandrīz neko nezinu. Tāpēc ideja, ka makroekonomiskajiem rādītājiem un darba ražīgumam ir obligāti jāaug katru gadu, man izklausās diezgan dīvaini un neintuitīvi, it īpaši, ja tam vēl pieskaita iedzīvotāju novecošanos un demogrāfisko krīzi.
Bezmērķīgs un amorfs sanāca posts, bet nu tāda ir arī tēma.